Vinstons Čerčils pie varas nāca pēc britu armijas sakāves Norvēģijā, vēsta BBC News. Bet, ja var ticēt tikko atslepenotajiem izlūkdienesta MI-5 dokumentiem, tad noslēpumainā krievu skaistule, viņa arī nacistu spiedze, varēja būt vainojama pie vienas no smagākajām britu armijas sakāvēm Otrā pasaules kara laikā.
Spriežot pēc arhīva materiāliem, ar Marinas Lī vārdu zināmā bijusī balerīna spēja iekļūt sabiedroto, kuri tika pārsviesti uz Norvēģiju šīs valsts atbrīvošanai no vācu okupācijas, štābmītnē un nodot nacistiem slepenus dokumentus. Jau pēc kara, MI-5 vairāk nekā trīs gadu laikā mēģināja atrast dejotājas pēdas, taču neveiksmīgi, un līdz ar to nespēja tikt skaidrībā ar šo gadījumu.
1940. gada aprīlī uz Vācijas ieņemto Norvēģiju tika nosūtīts anglo – franču korpuss, kura uzdevums bija izsist vermahtu no valsts, taču sabiedrotie cieta pamatīgu sakāvi, no kuras vāl ilgi nespēja attapties. Šīs militārās neveiksmes rezultātā krita Nevila Čemberlena valdība, kuru aizstāja Vinstona Čerčila vadītais koalīcijas kabinets. Taču gandrīz divus gadus pēc šiem notikumiem, radās aizdomas, ka atbildību par zaudējumu gulstas ne tikai uz koalīcijas spēku ģenerāļu pleciem.
1942. gadā vācu aģents Herts van Vijks, kuru savā pusē izdevās pārvilināt britiem, pārstāstīja „satriecošu gadījumu”, kuru viņam bija izstāstījis cits atklātais aģents fon Finkenšteins. Ja var ticēt šim stāstam, tad vācu ģenerālim Eduardam Ditlam, kura rokās bija norvēģu ostas Narvikas atslēgas, draudēja gandrīz nenovēršama sakāve no korpusa, kuru vadīja ģenerālis sers Klods Okinleks. „Lai izdibinātu Okinleka plānus vācu izlūkdienests uz tā štābu Norvēģijas pilsētiņā Tromsā, vai kaut kur netālu, pēc izcelsmes krievu sievieti, kura ceļoja izmantojot Zviedrijas pasi, skaistu, precētu vai šķirteni, kura spēja sadabūt Okinleka plāna sīkumus un atgriezties atpakaļ. Izmantojot iegūto informāciju Ditls spēja pārgrupēt aizsardzību un sakaut Okinleku”, – pastāstīja van Vijks.
Kas attiecas uz sievietes vārdu, tad stāstot toreiz fon Finkenšteins nebija gatavs to nosaukt. „Viņš man prasīja, vai es Madridē neesmu saticis kādu skaistuli, – un aprakstīja viņu: gara auguma blondīne, ar lielisku figūru un ar izsmalcinātām manierēm”, stāstīja van Vijks. Taču, pēc dažām dienām, fon Finkenšteins tomēr pateica, ka viņu sauc par Marinu Lī, ka viņa ir precējusies, un, ka viņas tēva vārds ir Aleksejevna. „Viņas vecākus nogalināja lielinieki, bet viņa pati aizbēga uz Skandināviju, kur apprecējās ar norvēģi. Krievijā viņa mācījās par balerīnu, bet Oslo kādu laiku vadīja baleta skolu. Cilvēki, kuri viņu pazina stāstīja, ka Marinai ļoti patika zīlēt uz kārtīm. Viņa bija ļoti vērtīga vācu aģente”, – pastāstīja van Vijks.
Londona bija ieintriģēta, vēl jo vairāk tāpēc, ka kāds MI-5 slepenās informācijas avots apstiprināja, ka ir kāda sieviete, vācu aģente, kuras vīrs ir inženieris uzvārdā Lī. Acīmredzot runa ir tieši par viņu. Britu izlūkdienests uzdeva šo lietu apakšpulkvedim Robinam Stivensam, kurš bija nopratināšanas centra „Nometne – 020”, kurā bija izvietoti van Vijks un fon Finkenšteins, komandants. „Pašlaik, ņemot vērā mūsu informācijas ārkārtējo slepenību un neskaidrību, praktiski nav iespējams dot kādas instrukcijas van Vijkam, lai gūtu pavedienus, kuri palīdzētu savākt vairāk informācijas. Tomēr, mēs vēlētos, lai viņš turpina savas sarunas ar fon Finkenšteinu”, – rakstīja kāds augsti stāvošs MI-5 virsnieks.
1942. gadā no cita pārķerta vācu aģenta KS Hansena, kurš arī atradās „Nometnē – 020”, pienāca informācija, kura, iespējams, apstiprināja fon Finkenšteina stāstu. „Hansens zināja, ka kauju Norvēģijas ziemeļos laikā Marina Lī bija ieguvusi Okinleka plānus un nodevusi tos Ditlam, kurš tos izmantojot Okinleku sakāva. Faktiski, viņš apstiprināja fon Finkenšteina pārsteidzošo stāstu”, – vēstīja MI-5.
Taču, vairāk nekādas informācijas, gandrīz līdz kara beigām, neparādījās, kad franču izlūkdienests nopratināja citu vācu aģentu Džonu Dolāru, kurš apgalvoja, ka Marinu Lī pazīstot. Dolārs pastāstīja, ka viņas pirmslaulības uzvārds bijis Gubanova, un, ka Marina nebūt nebēga no lieliniekiem, bet mācījusies baletu Maskavā un bijusi personīgi pazīstama ar Staļinu un citiem PSRS vadītājiem. Pēc aģenta teiktā, viņa pat piedalījusies krievu baleta trupas viesizrādēs dažādās Eiropas valstīs.
Neskatoties uz to, ka viņa nedzīvoja kopā ar vīru, norvēģu komunistu, viņa pārbrauca dzīvot uz Norvēģiju. Ja var ticēt Dolāram, tad tieši šeit viņa drīzumā atteicās no saviem komunistiskajiem uzskatiem. Bet, kad Norvēģijā ieradās vācieši, Marinu savervēja vāciešu militārais izlūkdienests, un viņa pildīja virkni ģenerāļa Ditla uzdevumus. Taču, Dolārs ne ar vārdu nepieminēja britu kara plānus.
Taču vēlāk noslēpumainajai krievietei radās problēmas ar gestapo: kāds bija dzirdējis, kā viņa par zagli bija nosaukusi vācu okupācijas laikā pastāvošās norvēģu marionešu režīma vadītāju Vidkūnu Kvislingu. Tomēr, spriežot pēc visa, gestapo nolēma izmantot Lī: viņu ar uzdevumu izspiegot koalīcijas spēku virsniekus nosūtīja uz Spānijas galvaspilsētu Madridi. Franču izlūkdienesta ziņojums apraujas ar viņas ārienes aprakstu: „stalta, dabiska gaišmate, pelēcīgi zilas acis, ļoti skaistas kājas”.
Liekas, ka Spānijā viņa palika līdz pašām kara beigām. MI-5 uztrauca tas, ka Marina Lī vēlāk, aukstā kara gados, ar jaunu leģendu kaut kur varēja spiegot par labu Padomju Savienībai. 1947. gadā visām Lielbritānijas ostām un lidostām tika nosūtīts paziņojums: ja šī sieviete mēģinās iebraukt valstī, tad nekavējoties par to jāinformē MI-5. „Tā kā, saprātīgi ir uzskatīt, ka krievi turpinās izmantot šāda veida vācu izlūkdienesta paliekas, protams, ja uzskatīs, ka tās par noderīgām savu mērķu īstenošanā, kā arī ņemot vērā Lī pirmskara sakarus, loģiski ir arī turpmāk viņu uzskatīt par potenciālu drošības draudu”, – rakstīja toreiz kāds virsnieks.
Tomēr, Marina Lī tā arī vairs nekad nenonāca britu izlūkdienesta redzeslokā, un stāsts par viņas neticamo veikumu spiegošanas lietā, tā arī līdz šim paliek nepārbaudīts.
Avots: www.2v.lv
Ir doma, kuru vēlies pateikt? Kāpēc gan neatstāt savu komentāru?